Lai gan mēs tos saucam par “french” toast, šī recepte ir daudz, daudz senāka nekā pats nosaukums. Pirmās liecības par līdzīgu ēdienu atrodamas Senajā Romā – jau 4. gadsimtā! Romieši mēdza iemērkt maizes šķēles olu un piena maisījumā un pēc tam tās apcept. Šis ēdiens bija pazīstams ar nosaukumu aliter dulcia, kas nozīmē “cits saldums”.

Savukārt Francijā šo ēdienu gadsimtiem ilgi pazīst ar vārdu “pain perdu”, kas tulkojumā nozīmē “pazaudētā maize”. Ideja bija pavisam vienkārša – izmantot vecu, apžuvušu maizi, ko citādi varētu izmest. Iemērcot to olu un cukura maisījumā, maize atkal kļuva mīksta un baudāma. Tā bija gan praktiska, gan gardēžu iecienīta metode, kā neko neizšķērdēt.

Un kā tad radās nosaukums “French toast”? Šis termins pirmoreiz dokumentēts Amerikā jau 18. gadsimtā. 1724. gadā kāds vīrs vārdā Džozefs Frenčs (Joseph French) gatavoja šo ēdienu un nosauca to par French toast, taču, visticamāk, kļūdaini – viņš bija domājis rakstīt “French’s toast” (Frenča grauzdiņi), bet aizmirsis apostrofu un “s”. Rezultātā ēdiena nosaukums “French toast” aizgāja tautās kā atsauce uz Franciju, nevis uz viņa uzvārdu.

Interesanti, ka dažādās valstīs šo ēdienu sauc ļoti atšķirīgi:

• Francijā – pain perdu (pazaudētā maize)
• Spānijā – torrijas
• Vācijā – Arme Ritter (nabadzīgie bruņinieki)
• Itālijā – mozzarella in carrozza, ja tiek pildīta versija
• ASV un Apvienotajā Karalistē – French toast

Lai kā to sauktu, visur tā pamatā ir viena doma – pārvērst vienkāršu maizes šķēli gardā, siltā maltītē.